Stiprais stāsts-"Es izvēlējos bērnus"

SANITAI UNGUREI ir četrdesmit gadu, un jau vienpadsmit no tiem viņai nākas sadzīvot ar multiplo jeb izkaisīto sklerozi. Taču pats, pats īpašākais Sanitas stāstā ir tas, ka, zinot savu diagnozi, viņa izvēlējās laist pasaulē bērnus.

Matīsam tagad ir seši gadi, Andrim – trīs un Ieviņai – pusotra. Un Sanitas vīrs, ar kuru kopā viņi nodzīvojuši septiņpadsmit gadu un kopā gājuši cauri visiem pārbaudījumiem, savai ģimenei paša rokām ceļ laukos māju.

Sākums un neziņa

Pirms vienpadsmit gadiem Sanita universitātē studēja maģistrantūrā, strādāja par fonētikas pasniedzēju un bija arī režisore skolas teātrī. Tā teikt, dzīvoja pilnasinīgi, ar daudzām perspektīvām... Īpaša mīlestība bija teātris. Pedagoģiju Imantas Skolotāju institūtā Sanita studēt devās tādēļ, ka tur bija izvēles kurss, ko vadīja Hermanis Paukšs – skolu teātru režisors. Ja ne slimība, droši vien arī šodien Sanita būtu Paukša vadītajā Dramaturgu teātrī.

Bet toreiz – aizbrauca ar savu teātri viesizrādēs uz Liepāju, un tur, liekot izrādei mūziku, sajuta, ka – notirpst puse sejas. Sajūta savāda, neierasta, nekad nebijusi, taču ne traģiska. Tirpums turējās apmēram nedēļu, tad pārgāja. Tomēr, atgriezusies Rīgā, Sanita devās pie neirologa. Dakteri laikam kaut kas darīja tramīgu, jo Sanitu nosūtīja pārbaudīties uz Multiplās sklerozes centru Vecmīlgrāvja slimnīcā. Pagāja apmēram mēnesis, līdz kļuva skaidrs – tā IR multiplā skleroze. Sanita: „Uzzināt, ka notirpusī seja ir multiplās sklerozes – neārstējamas slimības – dēļ, protams, bija ļoti smagi. Viss juka un bruka. Neziņa, kas būs tālāk... Bezcerība, nolemtība... Neiztiku bez pieraudātiem mutautiņiem un spilveniem. Kad noskaidrojās diagnoze, saprotamākas šķita arī šķietami dīvainas lietas, kas bija atgadījušās jau iepriekš. Piemēram, pavasari rāvu laukā pērkones un nesapratu: vai dieniņ, kāpēc tas izdodas tik lēni un tik grūti, kāpēc esmu tik švaka strādniece? Vasarā, dzīvojot teātra nometnē un no rīta peldoties ezerā, reizēm likās, ka kājas neklausa. Iespējams, tie jau bija slimības pirmie signāli, tikai es to vēl nezināju un nesapratu.

Mani ielika slimnīcā, tā teikt, uzprišināt. Salaida zāles, ko jau nu parasti multiplās sklerozes slimniekiem pirms vienpadsmit gadiem deva. Man tās ļoti, ļoti nepatika. Likās, ka tās slikti iedarbojas, un laikam arī kaut kas sagāja greizi. Iznākusi no slimnīcas, sestdienā devos uz lekciju universitātē. Jutos sagurusi, knaši pierakstīju pasniedzēju teikto – un tas izrādījās mans pēdējais ar veiklu roku tapušais rakstījums. Starpbrīdī izgāju universitātes gaitenī, atspiedos pret palodzi... Pēc tam man stāstīja, ka esot nobūkšķējusi pret akmens grīdu, un tad jau Gaiļezera slimnīcā man šuvuši deniņus un četras dienas atpumpējuši reanimācijā. Pēc tam bija tik traki, ka pat plaukstas vairs nevarēju sasist. Kopš tā laika izjūtu kustību traucējumus, kas diemžēl pakāpeniski pieaug. Tas viss notika 2000. gadā. Gadu vēl lietoju kaut kādus preparātus, mēģināju atlabt, pamazām arī atlabu, kļuvu sakarīgāka, bet īsti rakstīt vairs nevarēju. Tagad vispār ar roku nerakstu, un pēdējā laikā arī rakstīt ar datoru kļūst grūtāk. Nedaudz veiklāka ir kreisā roka.

Pēdējos piecus sešus gadus ārpus mājas staigāju ar spieķīti. Staigāšanai man ir arī krāģītis uz ritenīšiem, pie kā pieturēties, bet pa dzīvokli tieku uz priekšu arī bez tā – turos pie sienām.

Kritienu varētu uzskatīt par pirmo smago slimības saasinājumu. Pēc tā man ļoti palīdzēja teātra kolēģi. Lai gan knapi kustējos, man tika dota cienījama loma bērnu izrādē un sabrukuma vietā darīju to, kas man ļoti patika. Šo laiku atminos kā jautru mēles rādīšanu kaitei.”

„Tu esi traka!”

„Nu, jā, maģistratūru nepabeidzu, arī ētikas kursus ne, tāpēc beidzās arī fonētikas pasniedzējas darbs augstskolā un ētikas skolotājas gaitas pamatskolā. Atceros, cik atvieglota atbrīvojos no maģistra darba skricelējumiem. It kā jau žēl, abās vietās tikai bija noslēguma darbi jāuztapina un jāaizstāv, bet likās, ka man to vairs negribas...

Laikam jāatzīst, ka esmu visai spītīga būtne. Kad uzzināju par multiplo sklerozi, laulībā biju nodzīvojusi sešus gadus. Bērnu mums vēl nebija. Tobrīd ārsti domāja, ka bērns sievietei, kurai ir šāda slimība, nav pieļaujams. Nekādā gadījumā! Tomēr tagad man ir trīs bērni: divi puikas un meitene. Tieši, kā vēlējos. Lasot Astridas Lindgrēnes grāmatas, man šāda kombinācija šķita visinteresantākā.

„Tu esi traka!” man teica. Un tas ir visai reāls vērtējums, jo trīs bērni laikam tiešām nav prāta darbs, ja ir multiplā skleroze. Saasinājumi pēc bērnu nākšanas pasaulē mēdzot būt visai bieži. Jūs man sakāt: tā ir liela drosme – trīs bērni. Varbūt tā nav drosme, bet neprāts, es nezinu. Bet varbūt arī drosme. Kad vēl nebija citu bērnu, vecākajam dēlam stāstīju, kā bērnībā redzēju spoku. Naktī gulēju un redzēju: durvīs uz mammas istabu – spoks! Aizvēru acis, atvēru – un spoka vairs nebija! Izstāstīju puikam, ka redzēju spoku, bet nenobijos. Un dēls teica, ka viņam esot visdrosmīgākā mamma. Kāpēc ne?! Esmu visdrosmīgākā mamma savam puikam.

Kamēr studēju, es bērnus negribēju. Un tad pēkšņi izrādījās, ka bērnu man nevar būt. Slimības dēļ. Bet nu sapratu, ka tieši ģimene un bērni ir tas, ko vēlos vairāk par visu. Un viņu dēļ esmu gatava uz visu.

Bērniņš pieteicās. Es tā priecājos, ka viņš būs, jau iemīlēju. Bet sonogrāfijā tajā pašā reizē, kad pateica, ka būs puika, arī atklāja, ka viņam ir diafragmas trūce un iespēja, ka viņš varētu izdzīvot, ir tikai viens procents. Bērniņš gribēja aiziet spontāni, bet medicīnas varenība tablešu veidā apturēja aiziešanu. Es savu puisīti iznēsāju līdz galam. Pēc dzimšanas viņu operēja. Sirsniņa neizturēja. Un tad mums bija bēres...

Man bija ļoti žēl un sāpīgi. Pirmā dēla gaidīšana un viņa nāve bija liels pārbaudījums. Ir teiciens: nelec Dievam acīs. Saprotu, ka esmu pamatīgi izlēkājusies, jo varēju mierīgi ļaut notikt spontānajam abortam, bet man vajadzēja tūlīt un tagad. Astotajā grūtniecības mēnesī redzēju sapnī, ka dēliņš nomirst, bet tūlīt piedzimst vēl viens puisītis, kura vārds būšot Matīss. Senebreju valodā Matīss nozīmē Dieva dāvana. Nu tad šajā cerībā arī dzīvoju.

Arī ģenētiskās analīzes bija labas, un no jaunas grūtniecības es nebaidījos. Mans pirmais bērniņš neaizgāja bojā manas slimības dēļ, bet, iespējams, tāpēc, ka grūtniecības sākumā stipri saaukstējos un ļoti klepoju. Bet kas gan to īsti var zināt.

Nākamie bērni tika ieņemti vasarā, lai neviens neuzšķauda virsū vai kā citādi nepiespēlē nevēlamu bacili. Tāpēc mūsējie ir sanākuši aprīļa bērni – 19., 20. un 22. aprīlī svinam dzimšanas dienas.

Man viss ir tā, kā man gribējās. Vīram jau otro gribējās meitu. Es vēlējos puiku. Un man ir mīļš puisītis. Bet meitiņu es izjūtu kā sevi pašu. Esmu tik priecīga, ka man viņa ir. Lai arī apkārtējie saka, ka viņa ir nevaldāma meitene, es skatos viņā kā brīnumā. Viņai ir pusotra gadiņa, tuvojas divi, un visu, ko viņa gribēs, darīs, visu viņa dabūs. Tētis viņai saka, ka šo vai to nedrīkst. Bet viņa smejas. Un tik un tā dara to, ko grib. Tāds brīnums! Man negribas, lai viņu kāds aizvainotu, lai viņai būtu jābaidās, jāraud. Man gribas, lai viņu nekas nesalauztu. Laikam es meitiņā redzu sevi – tādu, kāda gribētu būt. Man gribas, lai viņas dzīve būtu laba. Lai viņa izaugtu pašapzinīga, sasniegtu visu, ko vēlas.

Jūs vaicājat, kāpēc bērni man ir tik liela vērtība, ka viņu dēļ bija vērts riskēt? Vēl tā īsti nezinu, ko atbildēt. Varbūt šādi – viņi ir cilvēki, un cilvēks jau citādi nevar tapt, tikai tā, kā cilvēki dzimst.

Visi mani bērni pasaulē nākuši ar ķeizargriezienu, taču tas nav multiplās sklerozes, bet iegurņa nepareizības dēļ. Kāja man bija slima jau kopš bērnības. Man bija gūžas mežģījums. Mūsdienās to ārstē ar masāžām. Man toreiz veica vairākas operācijas, bet neveiksmīgi.

Pirmais slimības saasinājums pēc bērna piedzimšanas atnāca atbilstoši medicīnas aprakstiem: krūzi pie mutes vairs nepacelt, bērnam autiņu nenomainīt, redzēju arī kā pa miglu. No terapijas atteicos, jo baidījos atkal nokļūt reanimācijā un gribēju dēliņu barot ar krūti. Bija baisi, bet pēc pāris nedēļām viss uzlabojās. Vecāko dēliņu zīdīju gadu un deviņus mēnešus, jaunāko – pusotra gada, meitiņu – deviņus mēnešus. Mana māsa man pārmet: vai tu domā, ka tavi bērni to sapratīs un novērtēs? Laikam jau nenovērtēs. Zinu arī, ka daudzas pilnīgi veselas mammas to nedara. Nu un? Bet es daru. Tas ir manā stilā. Un arī man pašai ir vieglāk barot ar krūti, nevis gatavot un mazgāt pudeles.

Nekādus medikamentus nelietoju, lai nekaitētu bērniem. Vai tāpēc, ka ir bērni, nedrīkst ārstēties? Droši vien drīkst, un droši vien tie ir mani aizspriedumi. Jo es iedomājos, ka ieņemt bērnu labāk bez zālēm un arī mammas piens bērnam labāks būs bez zālēm. Es nezinu, varbūt tas tiešām ir mans stulbums. Bet galu galā – man ir tiesības būt arī stulbai!”

Slimība un brīvība

„Slimība ļoti daudz ko atņem un ierobežo. Es nevaru darīt to, ko būtu darījusi, ja būtu vesela. Bet slimība arī dod sava veida brīvību. Lai gan tā brīvība nav tik salda. Es daru, kā varu. Citādi nevaru.

Mēs te, kafejnīcā, runājamies, un te ir mana brīvība – paņemu vistiņu rociņā, iebāžu ķepiņu mutītē un ēdu. Tā jau visi var darīt, ja grib. Bet es citādi lāga nevaru. Man šādi ir vislabāk, visvieglāk. Un man nav izvēles.

Citreiz atstāju bērnu, piemēram, ārā ratos un aizeju iekšā mājā pakaļ kaut kam. Bērns ratos raud. Man nav izvēles, es nevaru viņu pacelt, nest un turēt visu laiku pie sevis. Mans bērns drusku paraud. Ko lai dara? Un tā ir mana brīvība – ļaut, lai paraud.

Mani allaž interesējusi psiholoģija, reliģija, filozofija, un, šķiet, arī multiplā skleroze liek diezgan pētoši raudzīties uz dzīvi. Analizēt zaudējumus un ieguvumus, pieņemt sevi pašu un apkārtējos. Sevi pieņemt jau laikam ir visgrūtāk, īpaši, kad kļūsti visnotaļ atkarīgs. Pagaidām maz esmu interesējusies, kā sev palīdzēt medicīniski, bet esmu sapratusi, ka jebkurā gadījumā palīdz prieks! Viss slēpjas tajā, kā mēs lietas uztveram. „Manu miesu tu vari salauzt, bet garu mūžam ne!” šos dramaturga vārdus labprāt attiecinu uz savu dzīvi ar izkaisīto sklerozi.

Nesen dzirdēju interesantu ideju, ka viss, kas ar mums notiek, nav uzlikts no augšas, bet mēs katrs pats to esam izvēlējušies. Kāpēc es būtu šo savu slimību izvēlējusies? Doma par to, ka paši izveidojam savu dzīvi, arī visas kaites paši piesaistām, liekas šokējoša. Te ir runa par pilnīgas atbildības uzņemšanos par savu dzīvi. Skaudri un tā kā biedējoši, bet kaut kas man šajā idejā patīk. Ja tā, tad taču es varu izvēlēties arī atteikties no tās slimības? Tikai vēl nezinu, kā.

Esmu ticīga būtne. Varbūt tradicionāli nepareiza, jo vēl īsti neizprotu reliģiozitāti, liekas, ka šajā jomā var sastapt daudz liekulības. Šobrīd nespēju regulāri apmeklēt baznīcu un jāteic, neskumstu par to. Taču, jau gaidot pirmo bērniņu, vai katru dienu kā mantru skaitīju 113. psalmu. Noslēguma vārdi tur ir: „Viņš dod bezbērnu sievai vietu un tiesu namā, ka viņa kļūst laimīga bērnu māte.” Psalmošana ilga pāris gadu. Šobrīd garam atkal vajag kaut kam pieķerties, jo pārgurums ir milzīgs. „Dievs ir mīlestība.” Diezgan savtīgi bieži saku saviem bērniem: „Es tevi mīlu!” Jo tūlīt dzirdu: „Es tevi arī!”

Pirms pusgada beidzot izgāju terapijas kursu Vecmīlgrāvja slimnīcā. Tur tiku visai saudzīgi skalota un pildīta ar medikamentiem, un rezultāts šoreiz bija tiešām labs, nedaudz atgriezās dzīvesspars, arī atpūtos. Labi, ka atguvu spēju staigāt kā iepriekš. Kļuvu stabilāka. Beidzot teicu striktu NĒ! slimībai. Taču viss liekas tik ielaists... Ar labo roku rakstīt nespēju vispār, nagu apgriešana bērniem ir visai mokošs pasākums, arī sviestmaizi smērēt nav viegli.”

Ikdiena

„Pirmais, ko ārsti izsniedza cīņai ar multiplo sklerozi, bija neēdamo lietu saraksts. Jau pirms saslimšanas piecus gadus aizrāvos ar veģetārismu, tāpēc trekno gaļas ēdienu aizliegums nesatrauca ne mazākajā mērā. Taču daudz lietoju piena produktus, bet nu mani biedēja ar piena tauku negatīvo ietekmi. Krējums bija kļuvis par indi, tāpat sviests, trekns piens. Mani ēšanas ieradumi kļuva pavisam atturīgi. Varbūt atturība ļāva izvairīties no slimības saasinājumiem, taču bērnu nākšana pasaulē lika ēdienkarti pārvērtēt. Jutos ļoti izbadējusies un uz piena tauku saturu tik strikti neskatījos, arī putnu gaļu atsāku ēst.

Šad tad nākas lasīt par īpašām, tieši multiplajai sklerozei domātām, receptēm, bet saprotu, ka tās nav man... Viss taču ir jāgatavo... Man ir grūti smērēt sviestmaizes, tāpēc labāk vāru putras. Dodu bērniem biezpienu ar krējumu. Protams, tad jātīra arī ar krējumu noziestā siena... Jau sen kartupeļus vāru ar mizām. Mizošana patiešām man kļuvusi par visai sarežģītu pasākumu, vieglāk ir mizot vārītus. Turklāt tādos labāk saglabājas arī visas vērtīgās vielas. Kartupeļu mizojamais nazis nāk talkā, arī tīrot burkānus, gurķus, ābolus un visu citu, kas mizojams...

Bērnu gultiņa mūsu mājās tiek izmantota kā mantu un drēbju glabātuve – bērni tur īsti nav gulējuši. Tā kā nespēju bērnus gultiņā izcilāt, gāju vieglāko ceļu un gulēju kopā ar bērniem visu laiku, kamēr viņi ēda no krūts.

Lasīt iemācījos piecu gadu vecumā, un tas man ļoti patika un patīk joprojām. Negulētas naktis grāmatu dēļ agrāk bija parasta lieta. Sākumskolā lasīju piedzīvojumu grāmatas par jūrasbraucējiem, kanibāliem un indiāņiem, pamatskolā lubenes, Balzaka darbus, no kā neko daudz nesapratu. Augstskolā studēju pedagoģiju un aizrāvos ar bērnu literatūru. Patika arī Tūves Jansones stāsti par Trollīti Muminu. Reizēm kā Muminu māmiņa gribētu uzgleznot dārzu, kurā paslēpties. Savukārt Māmiņas somā bija viss nepieciešamais – zāles pret klepu un citas svarīgas lietas –, bet manējā ir šķēres, līme, baloni, ūdens pudeles, sausiņi, un tā ir kļuvusi par neatņemamu manas dzīves daļu, lai vienmēr pa rokai būtu kaut kas, ar ko aizraut bērnus. Lai viss pa rokai, man svarīga apģērba detaļa ir arī kabatas.

Lasīt man ļoti patīk vēl arvien, tikai ar lasīšanu gan vairs nav tik viegli – vajag labu apgaismojumu, jābūt nepārgurušai... Bērniem priekšā lasu reti un tikai dienā. Vakaros izlīdzos ar pasaku stāstīšanu. Ir arī tādi pārguruma brīži, kad vārdi pa muti neveļas. Lielajam puisim nācies piedzīvot pauzes, kamēr dziļi saelpojos, padzeros ūdeni, līdz iesākto stāstu izdodas pabeigt. Nesen, kad stāstīt nevēlējos, viņš ieteica: „Mammīt, ja nevari neko izdomāt, pastāsti par Sarkangalvīti!”

Mani cilvēki

„Kad apprecējāmies, bijām jauni – 21, 22 gadi. Kas mūs satuvināja? Viņš bija ļoti neatlaidīgs. Laikam es viņam ļoti patiku. Un laikam vēl tagad jau patīku, ja jau mēs arvien esam kopā. Par spīti visam. Bet viegli jau viņam nav. Es saprotu, ka viņam ir ļoti grūti, un es pie tā esmu vainīga, jo izvēlējos sev tādu dzīvi. Nevaru viņam būt tik stabila līdzgaitniece.

Manai mammai ir trīs bērni, un es esmu vecākā. Pieskatīju māsas, rūpējos, biju tā kā mammas vietā. Ļoti centos strādāt, būt čakla meitene. Un tagad to visu saņemu atpakaļ. Pirms gada mēs vēl laukos dzīvojām vasaras mājiņā, gulējām uz matračiem, un es laikam apsaldēju muguru. Mugura sāpēja tā, ka nevarēju paiet, bet bija jābrauc uz meitiņas kristībām. Par laimi, uz kristībām brauca arī mana māsa un mamma. Palīdzēja mums ar meitiņu saposties. Vīrs un meitiņas krusttēvs mani nešus ienesa baznīcā. Varbūt tieši tad mamma redzēja to lielo postu, cik man patiesībā ir grūti. Un es pēkšņi sajutu tādu sapratni un tādu mīlestību... Ja būtu vesela, varbūt tā arī nodzīvotu un neko tādu nesajustu?

Kamēr vīrs ar puikām ceļ māju, kādu laiku ar mazo meitiņu dzīvoju pie mammas. Manas māsas arī turpat vien grozās, un es ļoti sajutu savējo palīdzīgo roku. Ir patīkami, ka vari bez bažām justies slikti, ka savējie redz, ka ne jau slinkuma pēc nedari vispārpieņemtas lietas. Piecpadsmit gadu vecais māsas dēls reiz par manu dzīvi noteica: „Izdzīvošanas skola.” Diezgan precīzi.

Man nav pārāk daudz draugu – tikai trīs draudzenes, nē, tomēr četras, un laikam tas tomēr ir daudz. Kad interneta portālos lasu pārdomas par draugiem, kas līdz ar slimību pazuduši... Es saprotu, cik vērtīgas ir manas draudzenes. Viņas ir uz mūžu, un štrunts ar visu to slimību! Kaut vai mana draudzene Ingūna, kas pieskata bērnus tagad, kamēr mēs runājam. Viņa ir labākā draudzene manam lielajam dēlam, es viņus vēroju un reizēm par šīm attiecībām pat drusciņ apskaužu.

Ar trim maziem bērniem nav viegli arī veseliem cilvēkiem, tāpēc esmu ļoti pateicīga abām mazuļu vecmāmiņām, īpaši vīramātei par atbalstu. Pa nedēļu, kamēr mēs ar vīru un jaunākajiem bērniem dzīvojam Rīgā, vecākais puisītis ar viņu ir laukos. Vīramāte ved viņu uz skolu, uz mūzikas skolu. Jauki, ka man ir māsas ar saviem mazuļiem. Vīramāsa labprāt daudz laika pavada ar maniem nebēdņiem... Tas viss palīdz cerēt, ka mammas mūžīgais nogurums mazliet kompensējas un mani bērni necietīs manas nevarības dēļ. Brīžiem jūtos kā mājas zoss, kas devusies gulbja lidojumā – jācer, ka ceļš ir draudzīgs. Jo prieks par bērniem ir ļoti liels. Raudzīties, kā aug trīs mazas personības, just mazās galviņas un rociņas, kad visi čupā glaužas pie mammītes, – tas patiesi ir to vērts, un tad vairs nedomājas par multiplās sklerozes sagādātajām neērtībām. Tagad man jāturas un jādzīvo bērnu dēļ...”

Sanitas mazās lietas, kas dod prieku un spēku

IZIEŠANA. Pasēdēt kafejnīcā un apēst kūku.

PELDES. Vasarā gandrīz katru dienu cenšos peldēties. Pēc peldes nogurums drusku atkāpjas.

DOBES. Savā mājvietā esmu paredzējusi dažas knibināmās dobes arī sev. Savam priekam.

ATPŪTA. Reizēm es gribu atgulties un nedarīt neko. Blenzt griestos. Meklēju tādus mirklīšus – palaižu pie televizora puikas, iemidzinu meitiņu. Brīnišķīgi, ja tā notiek!

 

SIA „Žurnāls Santa”

Gunta Šenberga

Žurnāls „Ievas Veselība”

 

Aptauja:
Mana primārā nepieciešamība.

Rezultāti Atbildēt

Biedrība „Latvijas Multiplās sklerozes asociācija” (LMSA)
LMSA atrodas Latvijas Jūras medicīnas centrā (LJMC) Melīdas iela 10, Rīga, LV – 1015

Tālrunis: 2 659 9723
E-pasts: lmsa@lmsa.lv

LMSA rekvizīti:
A/S „Rietumu Banka”
Konts:
IBAN LV10RTMB0000 0688 01518
SWIFT: RTMBLV2X


Nodaļas

Mājas lapas izveidi un esamību atbalsta: