Mana dzīve ar MS jeb cīņa Dieva spēkā

• Asociācija
• Patiesi stāsti
Mana dzīve ar MS jeb cīņa Dieva spēkā

• Asociācija
• Aktivitātes
• Rīgā notiekošais kongress par MS un sadzīvošanu ar to

Tiklīdz uzzināju par MS stāstu konkursu, nolēmu rakstīt, jo mans stāsts par slimību kā tādu droši vien būs mazliet atšķirīgs, bet ceru, tas kalpos par iedrošinājumu kaut vienam MS slimniekam.

Pirmie slimības simptomi izpaudās jau vidusskolas gados – līdzsvara traucējumi, samērā regulāri galvas reiboņi līdz sliktai dūšai, pat ģīboņi. Tas viss tika piedēvēts paaugstinātajam asinsspiedienam, ar ko sirgu no 15 gadu vecuma. Tas viss jau šķita ierasts un pats par sevi saprotams, protams, traucējošs un atsevišķās situācijās pat biedējošs. Skumjas pārņēma tajās reizēs, kad mani kā ļoti apzinīgu skolnieci, vēlāk studenti atsevišķi mediķi dažreiz noturēja par sliņķi. Reiz ātrā palīdzība ar spēcīgiem reiboņiem mani nogādāja slimnīcā, no kuras nākošajā dienā kā haltūristi gribēja izrakstīt, jo tajā reizē man taču nebija paaugstināts asinsspiediens, arī analīzes bija labas. Pēc šī atgadījuma mani sāka mocīt depresija, jo tiešām daudz ko nespēju, bet daudzi tam neticēja.

Arī tālākie gadi bija līdzīgi. Apprecējos, piedzima 3 gaidīti bērniņi, bet ar diviem veselības problēmu dēļ ārsti ieteica abortu. Kad nevēlējos savas pārliecības dēļ to darīt, reiz man lika slimības vēsturē parakstīties, ka esmu brīdināta par iespējamām sekām, ka varu nomirt. Lūdzu Dievu – Viņš uzklausīja, izturēju un laidu pasaulē 3 mazus, jaukus cilvēciņus. Ārsti brīnījās, bet Dievs darīja brīnumus. Samierinājos ar savu pašsajūtu, bet bija situācijas, kad veselības dēļ pārņēma šaubas, vai varēšu izaudzināt mūsu bērnus.

Lai gan vīrs strādāja, tomēr dzīvokļa dārdzības dēļ arī es sāku strādāt skolā. Strādāju arī augstskolā, tur prasīja maģistra grādu – iestājos maģistratūrā. Tas laikam bija maniem spēkiem par daudz – veselība vēl vairāk sašķobījās. Kādu dienu, atrodoties savā darba vietā, sākās spēcīgas galvassāpes, reibonis, ko pavadīja vemšana, viss vienkārši peldēja uz vienu pusi – ātri kā karuselī. Ar grūtībām pārnācu mājās – viss vilka uz labo pusi, mājās nokritu. Labi, ka no darba tikko bija pārnācis vīrs, kas izsauca ātro palīdzību, kas gribēja vest uz slimnīcu, jo uzskatīja, ka paaugstinātā asinsspiediena dēļ man ir insults. Atzīšos, ka arī pati tā domāju, tomēr atteicos braukt uz slimnīcu, gan jau pāries – ko darīs 6, 5 un 2-gadīgie bērni? Taču drausmīgais karuselis nepārgāja, tas kļuva nepārtraukts dienās, naktīs, arī pilnīgā miera stāvoklī, no rīta bija kļuvusi pa pusei paralizēta labā ķermeņa puse. Pēc nedēļas pazuda redze. Protams, vajadzīga slimnīca. Pārņēma izmisums. Nespēju vairs staigāt, reiboņa dēļ pat kustēties, nepārtraukti gribējās vemt, ēdienam nepieskāros gandrīz divus mēnešus, biju pilnīgi guloša. Diagnoze – insults. Paldies manai mīļajai dakterītei I. Bērziņai Liepājas slimnīcā, kas 2 mēnešus cīnījās par manu nu jau dzīvību, dienām un naktīm bieži bija kopā ar mani, atbalstot arī morāli. Smagā stāvokļa dēļ mani nedrīkstēja transportēt uz Rīgas slimnīcām uz speciāliem izmeklējumiem, kas Liepājā vēl nebija pieejami. Daktere uzsāka īpašu ārstniecības kursu. Kādu rītu konstatēju, ka, aizverot vienu aci, lai gan miglaini, bet varu redzēt, nedaudz bija mazinājies arī reibonis, pirmoreiz nedaudz ieēdu. Paldies Dievam, ka Viņš ļāva man ārstēties pie šīs brīnišķīgās dakteres, kura izrādās jau toreiz bija pielietojusi MS ārstēšanai vajadzīgos medikamentus. Tomēr vēl pusgadu bez vīra palīdzības baidījos iziet no mājām. Bet es centos nedomāt par savu slimību, man bija jādomā par bērniem – mizoju 1 kartupeli 10 minūtes, gludināju bērnu drēbītes, uz ceļiem stāvēdama. Cik varēja, palīdzēja mana gados vecā, slimā mamma, vīrs izmisīgi gādāja iztiku.

Pēc gada saslimu ar A hepatītu, bet šī it kā ne tik smagā slimība norisinājās tik smagi, ka ar Katastrofu medicīnas centra palīdzību tiku nogādāta Infektoloģijas centra reanimācijas nodaļā, kur ārsti atkal cīnījās par manu dzīvību, pieaicinātais speciālists – neirologs pieļāva atkārtota insulta iespēju. Brīnumainā kārtā izdzīvoju.

Abos šajos gadījumos Dievs mani pacēla, jo uzticējos Viņam, un arī visa draudze, kuru apmeklēju, par mani lūdza. Tomēr atzīšos, ne pārāk rūpējos par savu veselību. Mani gribēja nosūtīt uz MR, kura toreiz bija vēl pavisam jauna izmeklēšanas metode, bet ilgi braucienu atliku. Šķita, ka neko jaunu man nepateiks. Līdz Dievs mani vienkārši piespieda to veikt. Manai mammītei bija aizdomas par tuberkulozi, arī es klepoju, rtg neko neuzrādīja, tāpēc gandrīz ar varu mani aizsūtīja uz bronhoskopiju, kuru reiboņu dēļ ieteica veikt pilnā narkozē. Tās rezultātā sākās smadzeņu tūska, apstājās elpošana, sirdsdarbība – atkal reanimācija. Steidzīgi aizveda uz MR. Ieraugot tās rezultātus, tiku nosūtīta uz Jūras medicīnas centru ārstēšanai un diagnozes precizēšanai. Diagnoze – MS.

Tālāk seko atšķirīgais. MAN NEBIJA ŠOKA PAR DIAGNOZI, BET PRIEKS UN PATEICĪBA DIEVAM par nevajadzīgo bronhoskopiju, kas, protams, noraidīja tbc, bet piespieda mani veikt tālākus izmeklējumus. ES BEIDZOT ZINĀJU, KA NEMIRŠU, BET SPĒŠU UZAUDZINĀT SAVUS BĒRNUS, ZINĀJU SAVU DIAGNOZI. Turklāt šīs daudzās ciešanas man arī parādīja, ka cilvēka dzīvība var izdzist jebkurā brīdī un ikvienam ir svarīgi pieņemt savlaicīgi Jēzu par savu Glābēju, atzīt savu grēcīgumu un ticēt, ka Jēzus miris ikviena grēku dēļ un piedod tos, ja lūdz pēc piedošanas. Jēzus kļuva par manu draugu, lai gan pazinu Viņu jau iepriekš, bet līdz tam domāju, ka daudz varu izdarīt saviem spēkiem gan ģimenē, gan karjerā. Kāds varbūt teiks, kāpēc Dievs pieļauj problēmas? Viena no atbildēm – lai mūs savā mīlestībā veidotu. Dievs neatņem problēmas, bet palīdz tās atrisināt. Varbūt Viņa nodoms nav visus dziedināt kā Viņš ir izcēlis mani, ka varu staigāt, šobrīd pat mazliet strādāt, bet Dievam priekš katra no mums ir plāns. Piemēram, mani savā laikā no depresijas ir izcēluši 2 cilvēki – abi bijuši ratiņkrēslā. Viņi ir meklējuši internetā man vajadzīgo informāciju, meklējuši risinājumus manām problēmām, zvanījuši, stiprinājuši, kļuvuši par maniem labākajiem draugiem, kad citiem darba steigā nav bijis laika. MĒS KATRS, LAI KĀDĀ STĀVOKLĪ NEATRASTOS, DIEVA ACĪS ESAM VĒRTĪGI, UN MŪSU DZĪVEI IR JĒGA. Meklēsim nevis kašķus, sējot naidu, nenovīdību, bet mīlestību. Tad paši būsim laimīgi, varēsim darīt laimīgus citus.

Un vēl kāda doma stiprinājumam. Mazliet vēl pastāstīšu par savu cīņu Dieva spēkā ar MS. Kas noticis tālāk? Bērni nu jau lieli, 2 jau studenti, mazliet strādāju, jo varu samērā brīvi staigāt, arī redzes problēmas nav tādā mērā atkārtojušās, bet ir bijuši daudzi paasinājumi, kas izpaudušies kā spēcīgi jušanas traucējumi, piemēram, bijušas stipras sāpes, apģērbam vai gultas veļai pieskaroties pie ķermeņa, esmu jaukusi aukstu ar karstu, tādējādi applaucējoties, bijis sejas nerva iekaisums, pats ļaunākais – pāris nedēļas sajūta, ka kaklu kaut kas stipri žņaudz, it kā cieši ap to savelkot jostu. Joprojām nespēju veikt sīkās kustības, protams, neizpaliek jau arī reiboņi, nespēks vai kāda cita problēma, bet jāatzīst, ka gandrīz katru reizi Dievs atkal ko man grib pateikt. Atzīšos, ka visgrūtāk sadzīvot ar simptomu neredzamību. Tad, kad biju ļoti slima, visi saprata. Kad bija kustību traucējumi, arī saprata. Bet nevienu no iepriekš minētajiem simptomiem jau kaimiņš vai darbabiedrs nevar redzēt, tādējādi uzskatot par „lēno planieri”, varbūt pat par sliņķi. Bieži šķiet, ka tūlīt sabrukšu, bet kādu kolēģi ātrāk palaiž no darba, jo iesnas vai mazliet sāpoša galva, bet es jau tā stiprā, kas var visu, kam jāpaliek ilgāk, jo taču tik labi izskatos... Kāds radinieks pārmet par veikala torti dzimšanas dienā vai nebraukšanu sēnēs. Tādās reizēs ir ļoti skumji. Bet atkal gribu teikt vienu – Dievs man ir dāvājis tik daudz draugu, patiesu draugu, ka nespēju visiem uzrakstīt vai pazvanīt, gandrīz visi viņi ir MS slimnieki. Bet reizēs, kad kļūst pavisam skumji, visu varu uzticēt Jēzum, nekad nejūtos viena.

Draugi, ticiet – MS – tas vēl nav tas ļaunākais, tikai mācieties ar šo ļauno slimību Dieva spēkā sadzīvot! Viņš dara brīnumus.