Es biju kā liels, skaists koks, kas deva augļus
- Asociācija
- Patiesi stāsti Es biju kā liels, skaists koks, kas deva augļus
Es biju gribasspēka pilna sieviete. Ar vīru bijām uzcēluši skaistu ģimenes māju. 9km no pilsētas apsaimniekojām vectēva mantojumā atstāto zemi. Divi dēli auga. 90-tajos gados likvidējās rūpnīcas, palikām bez darba. Sākām veidot savu SIA, lai būtu darbs ģimenei un vēlāk arī dotu darbu citiem. Daudz bija jāiemācās, jāstreso, kredīti, neziņa, bet, visai ģimenei turoties kopā, nenogrimām.
SIA aug un paplašinās, iet daudz maz labi. Smagi pārdzīvojumi bija, kad dēlam bija jāveic smaga operācija. Sargeņģelis stāvēja klāt, un viss beidzās labi. Darbs bez atpūtas, bez brīvdienām. Sāku just nogurumu, dubultošanos, santīmus vairs nevarēju saskaitīt, izmainījās rokraksts. Pēc vannas ļoti sāpēja kājas. Neorientējos, veikalā prece saplūda, arī krāsas bija tikai trīs. Balta, bordo un melna. Cilvēku sejas neskaidras. Visu novēlu uz klimaksu, kas tuvojās, vecuma briļļu iegādi, uz pārpūli. Samierinājos ar pārmaiņām ķermenī. Jo man taču jāstrādā, nevaru staigāt pa poliklīniku un meklēt sev vainu.
Es biju kā liels, skaists koks, kas deva augļus. Es sakrāju sirdī, prātā un uz kakla arvien lielāku apziņas nastu. Kādu dienu neizturēju spriedzi, un mana ģitāras stīga pārtrūka. Darbīgie taču tiek cienīti un godāti. Nonākot slimnīcā, nodomāju, ka paārstēs, atpūtīšos un būs labi. Palika sliktāk, no slimnīcas uz slimnīcu ceļoju, bet nevarēja noteikt, kas ar mani notiek. Pēc 3 mēnešiem magnētiskās rezonanses atbilde. Slēdziens – MS slimība. Neārstējama slimība 50 gadu jubilejā. Ārstējoties Vecmīlgrāvja slimnīcā, tiku uz „pekām”. Pamazām no galvas pazuda „kaska”. Arī galva vairs nesāpēja. Dzīvoju pa māju, darbojos pa laukiem. Smaga labā roka, kustības stīvas, runas traucējumi, bet tad man vēl nekas nesāpēja.
Pēc 8 mēnešiem notirpa kreisā puse. Sāku spēcīgi klibot, pēc tam vilku kāju kā lupatu. Konstatēja kreisās nieres vēzi. Pēc mēneša, braucot uz operāciju, nejutu abas kājas. Cerēju, ka ļaunais sēž uz nerva, izoperēs un staigāšu. Liels pārdzīvojums bija, ka ne pēc mēneša, ne diviem kājas neklausīja. Pārveda mani pie vecākiem (dzīvojam uz vienas ielas), mani auklēja kā koka pagali. Nevarēju pati pagriezties, ne uz šībera tikt. Dzīvs mironis – bezpalīdzīgi, ar izgulējumiem, sāpēm, asarām un savu nelaimi es tur gulēju pie vecākiem, jo vīrs darbā visu dienu, bērni dzīvoja dzīvokļos piecstāvu mājās. Vīrs katru rītu un vakaru mani apciemoja.
Pēc pusotra gada mammai pienāca rinda uz gūžas protezēšanas operāciju. Tā es nonācu mājās. Nāca cilvēks, kurš mani apkopa un centrālo apkuri kurināja. Likās, ka mājas sienas ārstē un dziedina mani. Jutu, ka vīrs ir atsvešinājies. Kļuvu arvien vientuļāka. Mani draugi bija telefons un televizors. Trīs gadus mans vīrs, izņemot labrīt, garām staigājot, nepateica ne vārdu. Teica, ka visu iespējamo darīs, lai es sajuktu prātā un tiktu no manis vaļā. Arī kopējas, kas nāca, tika pret mani noskaņotas. Sākās psiholoģiskā vardarbība. Sievietei jābūt mīlētai, atzītai un novērtētai. Bet, kas es biju – mēbele nekustīga. Neviens manas sāpes neuztvēra nopietni. „Ko tu gribi, viņš jau ir tas cietējs”. Arī dēli un vedeklas nepalīdzēja grūtā brīdī. Toreiz aiz dusmām savi mocīju vingrot, velkot pa zemi savu ķermeni, pleci un rokas strādāja. Svina smago otro pusi vilku pa zemi, līdz varēju atsperties. Brālis uztaisīja līdztekas. Sāku pieturoties spert soļus, bet līdzsvara kā nav, tā nav. Kustības izdaru, tikai skatoties uz kājām. Zemapziņā iztēlojos, ko tikai es nedarīšu, kad spēšu paiet. Atriebība uz krūmu sievām vēl tagad nav no prāta izgājusi.
Ārstējos sanatorijā „Jaunķemeri”, Vecmīlgrāvja slimnīcā. Uzlabojās koordinātes, varēju krūzīti uzlikt uz galda, nepieturot ar otru roku. No laukiem pie mums sāka dzīvot meitene, kurai arī ģimenē bija sarežģījumi. Man viņa izmazgāja logus, aizkarus, lustras, sāka aiz loga ziedēt mans puķu dārzs. Es vairs nejutos tik vientuļa. Gājām uz pilsētas rīkotajiem pasākumiem, invalīdu biedrības rīkotajiem semināriem. Vingroju, kustējos, cik spēka. Virtuvē darbojāmies pēc spējām. Mums abām gāja viss uz labo pusi. Kādu vakaru vīrs teica meitenei: „Ko tu ar viņu auklējies, ved uz pagrabu, lai tur pūst.” Tad es neizturēju, apliku pamperu, uzvilku bikses un aizrāpoju līdz vīram. Teicu, ka es neticu, ka pēc 36 gadiem laulībā, tu man to vari pateikt. Vīrs – kā stāvēja, ar to arī aizgāja. Tas par manu ģimeni ir ļoti garš un skumjš stāsts. Tas, no kā baidījos, bija noticis. Slimības dēļ, nevienam nebiju vajadzīga. Prātā nāk Raiņa vārdi.
Tad kļūsi vientulīgāks gads pēc gada.
No tevis atšķelsies pēc drauga draugs.
Rets ceļotājs, kas būs tev dvēslē rada,
Un reta puķe, kas tev klintīs augs.
Palaimējās būt ar krustdūrieniem šūto gleznu izstādē. Man acis iemirdzējās. Ja es varētu just adatu, tad es savas sāpes varētu izteikt gleznās un man kļūtu vieglāk. Trenējos, gan tamborējot, gan adot, bet labi nesanāca. Ar lāpāmo adatu mācījos šūt. Tā iemācījos satvert normālu adatu. Teksti radās iepriekš, pa žurnāliem meklēju piemērotu gleznu. „Ikviens cilvēks ir bērns, kamēr dzīva viņa māte.” „Ģimene ir vērtība”. „Ko līdz ģimene un draugi, ja tumsas stundā esi viena.” „Gribēju lidot, bet likteņa vējš savainoja spārnus”. Pēc 3 gadu neatlaidīga darba uz saviem 60 gadiem amatniecības centrā man bija dota iespēja izveidot izstādi. Visu mēnesi es biju ziedu jūrā. Aizkustinājums bija tik liels, ka nu jau raudāju aiz laimes. Nostrādāja mana zemapziņa. Tā nenoveco, tikai jāļauj viņai darboties.
Biedrība „Latvijas Multiplās sklerozes asociācija” (LMSA)
LMSA atrodas Latvijas Jūras medicīnas centrā (LJMC) Melīdas iela 10, Rīga, LV – 1015
Tālrunis: 2 659 9723
E-pasts: lmsa@lmsa.lv
LMSA rekvizīti:
A/S „Rietumu Banka”
Konts:
IBAN LV10RTMB0000 0688 01518
SWIFT: RTMBLV2X
Mājas lapas izveidi un esamību atbalsta:

