Priecājos par niekiem

• Asociācija
• Patiesi stāsti
Priecājos par niekiem

• Asociācija
• Aktivitātes
• Rīgā notiekošais kongress par MS un sadzīvošanu ar to

Studēju Rīgā, biju gana centīga. Mācoties 2. kursā, sesijas laikā pēkšņi zaudēju redzi ar vienu aci. Pati nospriedu, ka no pārslodzes, jo naktīs daudz lasīju, konspektēju. Kad nonācu pie mediķiem Gaiļezerā, uzstādīja diagnozi MS. Biju nesen iepazinusies ar puisi, tas apciemoja vai ik dienu un mierināja, neko daudz nesapratu, bet biju laimīga, kad pēc injekcijām acs ābolā un sistēmām redzi atguvu.

Nosūtīja uz Vecmīlgrāvi, tad daktere Mētra nosūtīja uz Igauniju uz magnētisko rezonansi. Lauku skuķis nebiju tur bijusi, līdzi paņēmu fočiku, atpakaļceļā pat pie jūras piestājām, guvu dažas smukas bildes, kur puncī jau bērniņš. Tad nu vēlāk Vecmīlgrāvja ārsti apstiprināja diagnozi. Arī ieteica nedzemdēt. Bērniņš bija neplānots, bet mīlestības gan. Vīrietis, ko mīlēju – manā vecumā –, tāpat maz ko saprata par slimību, bet bērniņu gribēja. Sākās murgs, daudz neko nesapratu no ārstu sacītā, bet baidījos no tā, kas atmiņā iespiedās, – teiktais, ka tas ir nopietni, ka varu viennakt pamosties akla. Tā nu ik nakti modos, lai palūkotos, vai redzu. Tā padsmitus gadus – kā reflekss. Vienīgi mātei pateicu, cik ļoti baidos zaudēt redzi. Viņa noteikti nesaprata, izbijās, atceros pateica – nevajag skriet pa pasauli slimību meklēt. Tad bieži iedomājos, ka vieglāk būtu nezināt.

Visādi gāja darbos, kopdzīvē, savu omīti pēc gūžas operācijas paņēmu un rūpējos, spēju to. Precēties es atteicos, jo baidījos kļūt nasta vīram. Strādāju kādu laiku pat divos darbos, mēģināju injicējamās zāles, tās man nederēja, kļuva vien sliktāk, bija bedres un pauguri ķermenī, dusmojos, kad vīrs pieskārās, kur sāp, pat duša šķita kā pātagošana. Tas kļuva par smagu, tā nu nonācu, ka piešķīra invaliditātes grupu. Iznācu no ārstu komisijas asarās, biju tik cerējusi gūt iespēju aiziet no viena darba, tas bija smags. Vīra sejā redzēju izbīli. Tā nu aizgāju no viena darba, drīz samazināju slodzi otrā darbā. Beidzot devos uz sanatoriju. Tad nu vīrs i-netā meklēja veselu sievieti, mani 21 dienu pat neapciemoja. Tā, kamēr es sanatorijā, atrada citu. Pusgadu viņš dzīvoja dubultdzīvi, līdz uzzināju taisnību, vīrs atzinās un aizgāja. Tad nu dēla tēvs pateica, ka, par laimi, neesam precēti, varu dabūt dēlam vien 35 latus! Kopā bijām 13 gadus! Es strauji sabruku, biju zaudējusi visu – vīru, darbu, veselību. Ļoti sāpināja vīra draudzenes man sūtītās sms, kur ņirgājās par mani, manu slimību, par omīti. Visādus murgus pat dēlam rakstīja. Publiskoja bildes ar savu dēlu un mana dēla tēvu zem nosaukumiem – Mana ģimene, mana bagātība un atpūta ar tēti. Sāpēja, biju vīlusies vīrietī, uz kuru paļāvos, kuru mīlēju. Ne tikai man, arī dēlam vajadzēja psihoterapeitu. Pavisam nopietni uzrunāju draudzeni, lai paņem manu dēlu audzināt, ka man veselība neatļauj. Patiesībā biju izlēmusi slīcināties. Draudzene, par laimi, pārrunāja ar vīru un atteica. Biju spiesta saņemties. Es nepaliku viena, man un dēlam palīdzēja un palīdz vīramāte! Tā negaidīti, mēs nekad nebijām īsti tuvas. Varbūt satuvināja zaudējuma sajūta, jo īsi pēc mūsu ģimenes izjukšanas, nomira viņas vīrs.

Kad aizgāja vīrs, es vairs naktīs nemodos, lai pārbaudītu, vai redzu. Tās bailes pazuda..

Ilgi biju piesardzīga un sirdī kādu ielaist baidījos. Bet satiku un iemīlēju, sirdij jau nepavēlēt. Īsa bija šī sajūta, ka nu būs labi. Viņš reiz piezvanīja, lai pateiktu, ka mums nekas nevar sanākt. Man šķita, ja abi esam ar veselības problēmām, spēsim viens otru atbalstīt. Man no pārdzīvojuma kļuva vēl sliktāk. Bet bija jāsaņemas, man taču ir dēls!

Tagad esmu sadraudzējusies ar muļtikmeitenēm (viena no mums iesauca multiplās slimniekus par muļtikiem), tiekamies un šur tur izejam, izbraucam. Kā? Bez bailēm! Tas jau nekas, ka ne vienmēr man izdodas sasniegt mērķi. Reiz aizbraucām un galapunktā izkritu kā maiss, izkāpjot no busa. Bet gadījās blakus vīrietis, kas pieceļot paspēja pat plaukstu zem pakauša palikt. Dēls pie vienas, štoks pie otras rokas un aizšļūcu līdz atpakaļ busam, un mājās tiku. Tāpēc nebaidos iet, braukt un krist. Ar draudzeni šovasar daudz skaistu bilžu sev guvām. Priecājamies par niekiem. Dēls smej par mums – jūs jau pie katras puķes gribat bildi. Gribam, gribam skaistumu redzēt un tam blakus būt!