Esmu iemācījusies priecāties par katru dienu

• Asociācija
• Patiesi stāsti
Esmu iemācījusies priecāties par katru dienu

• Asociācija
• Aktivitātes
• Rīgā notiekošais kongress par MS un sadzīvošanu ar to

Ar mani liktenis ir izspēlējis „ļaunu joku”. Līdz 50 gadu vecumam ne par ko īpašu nesūdzējos. Pie augsta asinsspiediena biju pieradusi, zāles dzēru neregulāri. Man bija māja, dārzs un zeme. Pēdējos 15 gadus katru dienu devos uz tirgu un tirgoju saražoto produkciju. Mocīja nogurums un apātija, tirpa rokas un kājas, šad un tad zuda līdzsvara sajūta, kājas kļuva „smagas”, un bieži aiz kaut kā aizķēros un klupu. Gāju, kājas šļūkādama. Tirgus sievas aizrādīja: „Cel kājas augstāk! Nešļūkā!” Es vēl atsmēju: „Vai es kāds stārķis, ka man kājas jācilā?”

Vienā tādā kritienā salauzu kāju, bet pēc tam jau vairs nevarēju normāli paiet, staigāju ar nūjām. Vienu dienu man sāka neklausīt labā roka. Pakustināt var, bet pacelt nevar. Pēc tam palika nekustīga labā kāja, no gultas piecelties nevarēju. Ārstējos slimnīcā. Tā ar mani ir noticis vairākas reizes, bet katru reizi kaut kā esmu izķepurojusies, tikai paiet vairs nevarēju. Bija jāturas pie rolatora un tā tikai varēju paiet. Cerēju, ka kaut kas uzlabosies, bet kājas kļuva arvien nespēcīgākas. Mocījos arī ar muguras sāpēm. Biju jau sarunājusi muguras operāciju, bet neirologs aizsūtīja uz MR galvai, izmeklējumā uzrādīja perēkļus smadzenēs. Nespēju noticēt šim faktam. Bet tagad šo briesmīgo slimību apstiprināja arī MS centrā.

Visu laiku biju nomākta, drausmīgā depresijā, mācās virsū domas par pašnāvību. Pārdzīvoju to, ka nevaru paiet, esmu atkarīga no citiem. Sāku vairāk lasīt žurnālus un grāmatas par psiholoģiskām un garīgām lietām. Pievērsos arī ticībai. Ticība Dievam man dod spēku izturēt to dienu, kurā es dzīvoju, nevis raizēties par visām nākotnē iespējamām problēmām. Jo visvairāk man ir bail palikt guļošai uz gultas un būt citiem par apgrūtinājumu.

Ir dienas, kad es ar lielām grūtībām, pie sava ratiņa turēdamās, šļūcu pa istabu, bet ratiņkrēslā vienalga nesēžos. Laukā gan es varu paiet tikai dažus soļus, tad gan ir jāsēžas krēslā. Arī viena es baidos laukā iziet, vajag cilvēku blakām. Nevaru pārvarēt savas bailes. Kājas man ir tik nespēcīgas! Kā rakstīja viena slimniece: „Varu aizķerties aiz guloša sērkociņa.”

Vēl joprojām es dažkārt kļūstu nomākta par savu bezspēcību. Tādos brīžos es lūdzu, lai Dievs atjauno manu apņēmību darīt to, kas ir manos spēkos. Esmu sev uzrakstījusi moto: „Domā par to, ko Tu vari darīt, nevis par to, ko Tu varēji agrāk!”

Esmu iemācījusies priecāties par katru dienu, kurā es varu pati piecelties no gultas, pakustināt rokas un kājas, kaut cik staigāt. Esmu apņēmusies tik ātri ratiņkrēslā nesēsties. Tikai – kur lai ņem to spēku un izturību? Atbilde noteikti ir: „Ticībā. Cerībā. Mīlestībā.”