Dzīve MS zīmē

• Asociācija
• Patiesi stāsti
Dzīve MS zīmē

• Asociācija
• Aktivitātes
• Rīgā notiekošais kongress par MS un sadzīvošanu ar to

Dzīve rit tik uz priekšu, neraugoties uz to, ka pēdējie 11 gadi ir pagājuši MS zīmē. Un nekas neliecina, ka turpmākie gadi no šīs zīmes tiktu brīvi. Neārstējama slimība. Uzzināt, ka notirpusi seja ir multiplās sklerozes nopelns, bija ļoti smagi. Viss jūk un brūk, neziņa, kas būs tālāk, bezcerība, nolemtība... Te nu bez pieraudātiem mutautiņiem un spilveniem neiztikt.

Kaut gan pirmie mēneši ar MS ritēja visai ierasti: mācības universitātē, darbs, braukājot pa skolām ar manis režisēto bērnu izrādi, kā arī fonētikas pasniedzējas darbs augstskolā reizi nedēļā. Ļoti rātns dzīves ritms, ar daudzām perspektīvām...

Bet tad nolēmu ārstēties slimnīcā, kur notika „uzprišināšana”. Nu nezinu, kas tur sagāja greizi, šķiet, arī ārsti nezina. Pēc slimnīcas sestdienā devos uz ētikas skolotāju lekciju universitātē. Jutos tāda sagurusi, knaši pierakstīju pasniedzēju teikto – tas tad arī bija mans pēdējais ar veiklu roku tapušais raksts. Starpbrīdī izgāju universitātes gaitenī, atspiedos pret palodzi... Izrādās esot nobūkšķējusi pret akmens grīdu, un tad jau Gaiļezera slimnīcā man šuvuši deniņus un atpumpējuši 4 dienas reanimācijā. Kopš tā laika patiešām izjūtu kustību traucējumus, kas pakāpeniski diemžēl pieaug.

Man ļoti palīdzēja teātra kolēģi. Pēc pirmā smagā saasinājuma, kad knapi kustējos, man tika dota cienīga loma bērnu izrādē, un sabrukuma vietā darīju to, kas man ļoti patika. MS gan neatkāpās, taču šo laiku atminos kā jautru „mēles rādīšanu” iegūtajai kaitei.

Nu, maģistratūru nepabeidzu, arī ētikas kursus ne, tāpēc izbeidzās fonētikas pasniedzējas darbs augstskolā un ētikas skolotājas gaitas pamatskolā.

Atceros, cik atviegloti atbrīvojos no maģistra darba skricelējumiem. It kā jau žēl, abās vietās tikai bija noslēguma darbi jāuztapina un jāaizstāv, bet likās, ka man šito vairs negribas... Bet sirgt ar MS arī negribas.

Laikam jāatdzīst, ka esmu visai spītīga būtne. Kad uzzināju par MS, biju laulībā nodzīvojusi 6 gadus. Bērnu mums vēl nebija. Pēc tā brīža ārstu domām, bērns MS gadījumā nu pilnīgi nav pieļaujams. Nekādā gadījumā! Tomēr pēc pāris gadiem ārsti teica, ka nu varbūt pat labi būtu...

Tagad man ir trīs bērni: divi puikas un meitene. Tieši tā kā vēlējos. Lasot Astrīdas Lindgrēnas grāmatas, man šāda kombinācija šķita visinteresantākā.

„Tu esi traka!” – laikam visai patiess apgalvojums, jo trīs bērni MS gadījumā nav prāta darbs. Saasinājumi pēc bērnu nākšanas pasaulē esot diezgan neizbēgams pasākums, kaut gan liekas, ka labos un saudzīgos apstākļos saasinājumi atliekas uz vēlāku laiku un nāk, kad vadzis pilnāks.

Visi mani bērni ir ķeizaroti gan ne MS, bet iegurņa nepareizības dēļ. Pavisam viņi man bija četri, bet vecākais puika nodzīvoja tikai pāris dienas. Tas bija bezgala sāpīgi. Liekas, ka bērna diafragmas trūce, kas neļāva attīsties plaušām, nav MS nopelns, grūtniecības sākumā ļoti saaukstējos un klepoju. Bērniņš gribēja aiziet spontāni, bet medicīnas varenība tablešu veidā apturēja aiziešanu. Nu, kas bijis, bijis. Laikam arī tāda pieredze ir vajadzīga.

Nākamie bērni tika ieņemti vasarā, lai neviens neuzšķauda virsū vai kā savādāk nepiespēlē nevēlamu bacili. Tāpēc manējie ir sanākuši aprīļa bērni.

Pirmais pēcbērna saasinājums atnāca ļoti atbilstoši medicīnas aprakstiem. Krūzi pie mutes vairs nepacelt, bērnam autiņu nenomainīt, redzēt arī kā pa miglu. Bija baisi, bet pēc pāris nedēļām viss uzlabojās. No terapijas Vecmīlgrāvī atteicos, jo baidījos atkal tikt reanimācijā un gribēju dēliņu barot ar krūti. Jā, medikamentus nekādus nelietoju, lai nekaitētu bērniem.

Ar nākamiem bērniem gan izmukām no pēcdzemdību saasinājuma. Vīrs mani ļoti saudzēja, sargāja no nevajadzīgiem kreņķiem. Un arī pati jau jutos drošāka, stabilāka. Tomēr līdz ar rudeni un vēsāku laiku atkal uzvirmoja nelabumi, kas uznāca kā tādas epilēkmītes pārslodzes, dažkārt aukstuma dēļ.

EEG galvas pārbaudē atklājās, ka smadzenēs ir kāda novirze no normas, taču epilepsiju gan neatklāja. MS izpausmes katram ir tik dažādas, ka toreiz, pirms 11 gadiem, ārsti runāja par īpatnēju epileptisku uzvedību, kad nogāzos uz universitātes grīdas. Interesanti, varbūt kādreiz būs zināms, kas īsti tur notika?

Pirms pusgada beidzot izgāju terapijas kursu Vecmīlgrāvī. Tur tiku visai saudzīgi skalota un pildīta ar medikamentiem, ka rezultāts šoreiz bija tiešām labs, nedaudz atgriezās dzīves spars, arī atpūtos. Labi, ka atguvu spēju staigāt kā iepriekš. Kļuvu stabilāka.

Man patika, jo beidzot teicu striktu NĒ! slimībai. Taču viss, liekas, tik ielaists... Ar labo roku rakstīt nespēju vispār, nagu apgriešana bērniem ir visai mokošs pasākums, arī sviestmaizi smērēt nav viegli. Vajadzētu vingrināties, bet nav ne spēka, ne laika.

Ar trim maziem bērniem nav viegli arī veseliem cilvēkiem, tāpēc esmu ļoti pateicīga abām mazuļu vecmāmiņām, īpaši vīramātei par atbalstu. Jauki, ka man ir māsas ar saviem mazuļiem. Vīramāsa labprāt daudz laika pavada ar maniem nebēdņiem... Tas viss palīdz cerēt, ka mammas mūžīgais nogurums mazliet kompensējas un mani bērni necietīs manas nevarības dēļ. Brīžiem jūtos kā mājas zoss, kas devusies gulbja lidojumā, jācer, ka ceļš ir draudzīgs. Jo jāteic, ka prieks par bērniem ir ļoti liels. Raudzīties, kā aug trīs mazas personības, just mazās galviņas un rociņas, kad visi čupā glaužas pie mammītes, – tas patiesi ir to vērts, un vairs nedomājas par MS sagādātajām neērtībām. Tagad man jāturas un jādzīvo bērnu dēļ, un varbūt arī spēja rakstīt atjaunosies...

Mani allaž ir interesējusi psiholoģija, reliģija, filozofija un, šķiet, MS liek arī diezgan pētoši raudzīties uz dzīvi. Analizēt zaudējumus un ieguvumus, pieņemt sevi pašu un apkārtējos. Sevi pieņemt jau laikam ir visgrūtāk, īpaši, kad kļūsti visnotaļ atkarīgs.

Pagaidām maz esmu interesējusies, kā sev palīdzēt medicīniski, bet esmu sapratusi, ka jebkurā gadījumā palīdz prieks! Ar MS sadzīvot nav viegli, kaut gan atpazīt un padarīt nekaitīgākus atsevišķus MS izlēcienus patiešām ir iespējams. Viss slēpjas tajā, kā mēs lietas uztveram. „Manu miesu tu vari salauzt, bet garu mūžam nē!” – šos dramaturga vārdus labprāt attiecinu uz savu dzīvi ar izkaisīto sklerozi.

Esmu meitene no laukiem, pirms tiem liktenīgajiem 29 gadiem daudz strādāju lauku darbus vecāku mājās, vīramātes mājās, ka nu smejos – normu esmu izpildījusi, tagad, lai strādā citi. Tomēr savā mājvietā esmu paredzējusi dažas knibināmās dobes arī sev. Tā – savam priekam.

Vasarā cenšos peldēties vai katru dienu, pēc peldes MS nogurums drusku atkāpjas un jūties diezgan spirgti, tik spirgti, ka var doties mazliet nosnausties. Un ir liels prieks, ja tas arī izdodas, – nebēdņi puikas atstāj mammu gulēt un ceļ smilšu pilis, kamēr māsiņa čuč.

Vispār jau apkārtējiem grūti saprast MS skartos, jo parasti viņi izskatās ļoti veselīgi. Un visiem taču ir grūti, kāpēc gribi apgalvot, ka tev ir grūtāk?

Pagājušo gadu skatījos, kā vīrs stiepa uz jumta 30 kilogramīgus dakstiņu saiņus, visu dienu staipīja un vakarā bija ļoti pārguris. Jauki tas, ka otrā rītā nogurums bija pārgājis. Gribējās salīdzināt to ar MS nogurumu, kas varbūt ir tikpat stiprs, bet negrib pazust.

Ļoti ceru, ka lauku dzīve dos spēku un prieku, tā arī ir iecerējis mans vīrs. Rīgas dzīvoklī no 4. stāva ir grūti norāpties... Taču cilvēki arī pilsētā ir laipni un atsaucīgi, to piedzīvoju retajās reizēs, kad izeju no mājas. Bet līdzcilvēki allaž ir vērtība.