MS – slimība, kas piezogas nemanāmi

• Asociācija
• Patiesi stāsti
MS – slimība, kas piezogas nemanāmi

• Asociācija
• Aktivitātes
• Rīgā notiekošais kongress par MS un sadzīvošanu ar to

MS – tā ir slimība, kas parasti piezogas nemanāmi, un nav divu cilvēku, kam tā noritētu pilnīgi vienādi. Pie tam tā ir jaunu cilvēku slimība. Jauns, spēcīgs, vesels, ar nākotnes cerībām un tad ... nu tad – kā nu kuram...

Man slimība vienkārši pateica: „Stop!” Skolotāja, deju kolektīva vadītāja, tulks – gids, vīrs, dēls un tikai 30 gadu. Vai nu ievērosi, ka kāds trauks biežāk izkrīt no rokām? Ņēmu krūzīti, un tā nez kāpēc rokās griezās otrādi. Mamma bārās: „Tu kā zilonis trauku veikalā. Trauki šķind vien." Varbūt tas jau bija kustību koordinācijas trūkums, bet tas viss ātri aizmirsās.

Jau 33 gadi. Laukos, sienu vācot, šķūnī kļuva slikti. Vai nu mazums, kas var būt? Otrā dienā, braucot mājās, vairs nevarēju nostāvēt kājās – gāzos. Dēls mani piestutēja pie sienas. Pašai nāca smiekli – nekas taču nesāpēja. Cilvēki nosodoši skatījās un teica: „Vai tad tā nu vajag no paša rīta piedzerties?” Ārsts iedeva zāles, palika labi un atkal aizmirsās, viss it kā bija pa vecam. Un tad morāla trauma – pazudis dēls ar tēva mašīnu. Atradās, tikai mašīna sasista – nu, paldies Dievam!

Pēc pāris dienām krāsoju pie spoguļa lūpas, redzēju, ka krāsojas, bet neko nejutu. Sāku taustīt – arī degunu un vaigus nejutu. Bet uz darbu jāiet, mājas gan pa ceļam tā drusku tālumā vibrēja. Ārsts nosūtīja uz slimnīcu. Profesors uzstādīja diagnozi – encefalomielīts. Kas tas tāds? Biju jautra, dzīvespriecīga un kustīga kā vienmēr, zāles gan deva pilnām saujām.
Nodaļā gulēja kāda medmāsa: „Tās taču ir šausmīgas zāles, ko tu lieto, nedzer, tās bojā visu organismu.” Nejauši „aizmirsu” iedzert zāles. Otrā rītā atvēru acis un skaidri redzēju uz sienas nevis vienu, bet divas krāsojuma līnijas. Kāpu no gultas un kritu – neklausīja labā roka un kāja. Sākās sāpes celī, kļuva neskaidra valoda, labā roka kārajās pie sāna, nevarēju urinēt.
Četri mēneši slimnīcā, kāja sāka klausīt, kliboju. Kopa mani mammīte un dēls. Dēls pat pārgāja 11. klasē uz vakara skolu. Māsiņas un dakteri bija ļoti uzmanīgi, bet sanitāriem garšoja grādīgi dzērieni, un pievakarēs neviens nebija atrodams.

Taču mans nelaimju ceļš vēl nebija galā. Vīrs, televizoru meistars (spēlēja vijoli un akordeonu), mani pameta. Izmisumā aizbraucu – aizlidoju uz kādas draudzenes dotu adresi pie Sočiem. Mammīte plēsa matus: „Bērns, tu taču nevari maizīti sev nogriezt!” Pēc tam nonācu kalnu ciematiņā „Krasnaja Polana”. Paldies Soču lidostas medpunkta ārstiem, kas to ieteica. Paldies tai krievu sievietei, kas mani uzņēma (Raisa Jakovlevna). Viņa saprata, ka esmu pilnīgā depresijā, gatavoja ēst, nesa augļus, daudz jokoja, smējās, stāstīja anekdotes.
Pēc pāris mēnešiem tiku uzlūgta uz sava dēla kāzām. Aizbraucu bez spieķa, aizmirsu aizdurvē.

Kalnu ciematā atgriezos vēlreiz, bet pie Raisas vietas vairs nebija (bija atgriezies no mācībām viņas dēls). Aizbraucu uz Kluhori, netālu Donbaja. Pēc gada atgriezos Rīgā, iepazinusies ar savu otro vīru.

No 1982. gada dzīvojām mierā un saskaņā, es tikai mazliet kliboju. Vīrs bija no Pievolgas, kara invalīds. Katru gadu viņš brauca uz kūrortiem. Tur kungi mēdza pa vakariem „iestiprināties”. Mans vīrs dakterim pavaicāja: „Vai tad es arī kādu lāsīti nevaru?” „Nu, tikai lāsīti...” Kā tad! Kur lāsīte, tur spainītis. Un nu sākās nedienas. Pēc nelielām viesībām pie draudzenes otrā rītā tika izdzerts viss, kas satur spirtu, – zāles, odekolons, smaržas. Es kaut ko tādu nebiju redzējusi. Ak Dievs! Ko es esmu atvedusi? Mans allaž kārtīgais un tīrīgais vīrs slēpās aiz mājas stūra, uzvilcis kaut kādu pufaiku. Viņš ielauzās mātes istabā, mammīte tupēja zem galda. Manam izmisumam nebija robežu – mēģināju griezt sev vēnas. Salāpīja, dabūju redzēt, kā izskatās psihiatriskā slimnīca.

Pēc pāris nedēļām gulēju gultā kā baļķēns – nekustējās ne rokas, ne kājas, nevarēju izteikt ne vārda, īdēju kā teļš, reiba galva. Vai bija cerības uz atveseļošanos? Nebija. Tagad es zināju, kas ir MS. Vai gaidīju „kaulaino”? Varbūt reizēm, visumā viss bija vienalga. Man bija jāturas mammītes dēļ. Dēls pat nezināja, kas ar mani notiek. 

Uz savu galvu, ārstam neprasot, sāku lietot zināmas zāles. Un brīnums. Kļuva labāk. Jau pēc apmēram trīs mēnešiem uzvilku krēsla kājām zeķes un sāku pārvietoties pa istabu (toreiz vēl ratu nebija). Pavasarī ar spieķi un milzīgām bailēm pirmo reizi izgāju ārā. Uz ielas nez kāpēc cilvēki skrēja man virsū, laikam streipuļoju pamatīgi. Un, kad es atkal staigāju bez spieķa, teicu sev: „Tagad es palīdzēšu saviem līdzcilvēkiem.” Un tagad jau 12 gadus esmu slimnieku nodaļas vadītāja. Laiks tomēr nestāv uz vietas, tagad staigāju ar rolatoru.